Latvijas paviljons Venēcijas arhitektūras biennālē šogad pēta NATO ārējo robežu stiprināšanu Latvijā. Ekspozīcijas autori — arhitektūras biroji «Sampling» un «Nomad» — izstādē pievēršas ne vien aizsardzības infrastruktūras fiziskajam nospiedumam ainavā, bet arī tās emocionālajai ietekmei uz pierobežas iedzīvotājiem un viņu dzīves kvalitāti. Par arhitektu iesaisti aizsardzības stiprināšanā, gūtajiem iespaidiem pierobežā un Latvijas ekspozīcijas dizainu sarunājamies ar paviljona autorēm Lieni Jākobsoni («Sampling») un Mariju Katrīnu Dambi («Nomad»).
Kas mudināja jūs veidot ekspozīciju par aizsardzības jomu?
Liene:
Tēma, par ko sākumā domājām, bija lauku iztukšošanās, kas atstāj neizmantotas ēkas un pat neapdzīvotus ciematus. Pētot šo jautājumu, atklājām, ka pamestajāmskolām un citām publiskām ēkām dažviet iecerēts piešķirt kādu aizsardzības funkciju. Nestabilās ģeopolitiskās situācijas un Ukrainas kara kontekstā aizsardzības jautājumi kļuvuši par mūsu jauno realitāti. Turklāt Latvijas robežas aizsardzība ir aktuāla ne tikai lokālā, bet arī starptautiskā mērogā, jo tā ir arī NATO ārējā robeža.
Marija Katrīna:
Ap to laiku, kad sākām gatavoties biennāles konkursam, tika pieņemts Nacionālo bruņoto spēku attīstības plāns 2025.–2036. gadam, kurā iezīmēta pierobežas aizsardzības infrastruktūras attīstība. Bez prettanku grāvjiem, ežiem un citas infrastruktūras kartēs atzīmētas arī iedzīvotāju mājas. Tas lika mums aizdomāties par to, kā robežas nostiprināšana ietekmēs viņus. Lokāli mums šī tēma ir svarīga, jo tā saistās ne vien ar mūsu drošību, bet arī dzīves kvalitāti.
Un kāds ir jūsu vēstījums starptautiskajai auditorijai?
Liene:
Starptautiskā kontekstā mēs vēlamies citiem pastāstīt, ka karš Ukrainā nebeidzas Ukrainas teritorijā, ka mūsu agresīvais austrumu kaimiņš ir visas Eiropas kaimiņš, ka mūsu robeža ar Krieviju ir Eiropas kopējā robeža, ka aizsardzība nav mūsu iegriba, bet gan vajadzība.
Rietumnieku skatījums mēdz būt diezgan naivs — viņi sagaida no Krievijas diplomātiju, kamēr mēs, dzīvojot blakus, zinām, ka to gaidīt nav vērts. Par robežu stiprināšanu nereti dzirdu jautājumus — vai tad tiešām jūs domājat, ka vienmēr dzīvosiet naidā? Viņi sagaida, ka vienā dienā ar kaimiņu priecīgi sarokosimies, kļūsim par draugiem un nojauksim visus žogus.
Marija Katrīna:
Cilvēkiem Rietumeiropā šķiet, ka Ukraina un Latvija ir ļoti tālu un ka tā nav viņu problēma. Piemēram, vācu ziņās, runājot par Baltijas aizsardzības jautājumiem, nolasāms tāds kā aizkaitinājums — «atkal viņi te kaut ko ņemas».
Liene:
Rietumeiropiešiem robeža pēc būtības neeksistē jau gadu desmitiem. Eiropas iekšienē varam pārvietoties, nemanot, ka esam šķērsojuši robežu. Mums Latvijā ir pilnīgi cita pieredze, esam auguši ar to, ka mums jāuzrāda dokumenti vai jākārto vīzas. Robežas aizsardzība ierobežo arī mūsu pārvietošanās brīvību iekšzemē — 2 km josla pie Krievijas un Baltkrievijas robežas ir ierobežotas pieejas zona, un, tajā atrodoties, pie rokas jābūt īpašai caurlaidei, kuras nokārtošana nav vienkārša. Pat šis it kā nelielais ierobežojums liek attapties, cik milzīga vērtība ir pārvietošanās brīvība. Demokrātija, vārda brīvība un pārvietošanās brīvība — tās ir vērtības, ko daudzi Rietumos nespēj novērtēt, jo viņi nav redzējuši neko citu.
Kā jūs saskatāt arhitektu iesaisti aizsardzības stiprināšanā?
Liene:
Patiesībā mēs izvairāmies piedāvāt konkrētus risinājumus. Latvijā, sastopoties ar problēmu, no cilvēkiem nereti tiek gaidīti gatavi risinājumi. Mums nav tradīcijas apspriesties par lietām — vispirms «izlikt» jautājumu sabiedrībā, uzzināt, ko domā dažādas puses, un tikai tad domāt par risinājumu. Mums ir svarīgi rosināt diskusiju par šo tēmu, jo tā ir liela mēroga ilgtermiņa infrastruktūra, par kuru vajadzētu nopietni domāt arī no sociālajiem un ekoloģijas aspektiem.
Marija Katrīna:
Aizsardzības joma parasti ir it kā nodalīta no citām nozarēm. Arī valsts plānošanas dokumentos, piemēram, jaunajā būvniecības stratēģijā, norādīts, ka uz aizsardzības jomu konkrēti pasākumi neattiecas. Tomēr robežas stiprināšana diezgan tieši ietekmē arhitektūru, būvniecību un teritoriju plānošanu. Mums ir svarīgi pateikt, ka arhitektūras nozare ir gatava iesaistīties aizsardzības infrastruktūras attīstībā, un ir vajadzīga diskusija par šo tēmu. Varētu teikt, ka mūsu ekspozīcija ir arhitektu tieša atbilde visaptverošai valsts aizsardzības koncepcijai, kas paredz, ka pienesumu drošībai dod ikviena nozare, arī tās, kas nav tieši saistītas ar militāro jomu. Pienesums var nozīmēt arī jēgpilnu jautājumu. Turklāt aizsardzības nozarei šobrīd tiek kāpināts finansējums, un tā ir iespēja izbūvēt infrastruktūru, kas var dot pienesumu ne tikai aizsardzībai, bet arī vietējiem iedzīvotājiem.
Liene:
Tā ir iespēja risināt, nevis padziļināt problēmas, piemēram, lauku iztukšošanos. Tāpat nestabilās ģeopolitiskās situācijas dēļ pierobežā «bremzējas» uzņēmējdarbība, jo investori un sadarbības partneri negrib riskēt. Pastiprināta militārā klātbūtne nozīmē arī vairāk cilvēku. Tā ir iespēja pierobežā atgriezt dzīvību.
Marija Katrīna:
Turklāt arī robežsargi un karavīri ir cilvēki — arī viņiem ir tiesības uz kvalitatīvu vidi. Lai gan aizsardzības infrastruktūru būvējam, lai izturētu mieru, mēs nezinām, cik ilgs būs šis miera uzturēšanas periods. Kāpēc attīstīt nekvalitatīvu vidi?
Liene:
Daudzi domā, ka arhitekti un dizaineri var sniegt tikai estētisku pienesumu. Nākas dzirdēt: «Kāds tur skaistums, ja runa ir par valsts drošību? Mums tas viss maksimāli ātri jāuzbūvē.» Tomēr ir muļķīgi kaut ko steigā sabūvēt un pēc tam ar to dzīvot gadu desmitiem.
Kāda bijusi aizsardzības jomas speciālistu attieksme pret jūsu vēstījumu?
Liene:
Kad tika pasludināti konkursa rezultāti, Aizsardzības ministrija skatījās uz mums ar aizdomām. Viņi bija satraukti par veidu, kā mēs par runāsim par aizsardzības jautājumiem. Tomēr, iepazīstinot viņus ar mūsu ieceri un vēstījumu, attieksme mainījās, un mums izveidojās gana laba sadarbība. Protams, izstāde būvēta, izmantojot tikai publiski pieejamu informāciju, bet Aizsardzības ministrija bija gana ieinteresēta un palīdzēja mums ar skaidrojumiem un precizējumiem. Turklāt mūsu vēstījums nekonfliktē ar to, ko par drošību vēlas paust aizsardzības speciālisti. Mēs esam kritiski pret plānošanas procesu, bet mūsu veidotā ekspozīcija noteikti nav pret aizsardzības koncepciju kā tādu.
Pastāstiet par to, kā gatavojāt ekspozīcijas saturu!
Liene:
Tēmu aplūkojām no dažādām pusēm — pētījām gan normatīvos aktus, gan publikācijas presē, lai noskaidrotu ne vien aktuālos aizsardzības jautājumus, bet arī cilvēku bažas. Nozīmīga darba daļa bija braucieni uz pierobežu un sarunas ar vietējiem iedzīvotājiem.
Marija Katrīna:
Mums bija svarīgi saprast arī, kā tiek komunicēts par šiem jautājumiem — kā par vienu un to pašu jautājumu runā aizsardzības nozare un pašvaldība, kā viņi pasniedz šīs tēmas. Mums bija ļoti svarīgi runāt ar pierobežas cilvēkiem, jo negribam pieļaut, ka arī paši, dzīvojot galvaspilsētā, runājam par pierobežas problēmām «no malas», kā tas notiek, kad par Baltiju runā Rietumvalstis.
Kādu iespaidus guvāt pierobežā?
Liene:
Sastapām gan cilvēkus, kuri ir pilnīgi padevušies dzīves grūtību priekšā, gan ļoti uzņēmīgus ļaudis, kuri pierobežā attīsta savu biznesu. Ir tādi, kas pagriezuši savus satelītšķīvjus pret kaimiņiem un pilnīgā Krievijas propagandas varā gaida, kad viņus «glābs». Citi salīdzina abu pušu ziņas, izdara secinājumus un ļoti labi apzinās iespējamos draudus.
Sarunās ar cilvēkiem varēja just, ka valsts komunikācija ar sabiedrību nav pārāk veiksmīga — trūkst informācijas par aizsardzības komplekso stratēģiju. Piemēram, tiek būvēts žogs, un cilvēku viedoklis ir — «ko tad tāds žogs var aizturēt». Viņi to redz kā izolētu elementu, ko kāds var vienkārši pārkniebt ar dārza šķērēm.
Marija Katrīna:
Kopumā attieksme pret aizsardzības infrastruktūru ir pozitīva, katrā ziņā nesastapām ļoti neapmierinātus cilvēkus. Drīzāk vietējie tajā saskata ikdienišķus ieguvumus savai drošībai, piemēram, aizsardzību no meža zvēriem. Man radās sajūta, ka savā ziņā cilvēkiem ir interesanti, ka pie viņiem kaut kas notiek. Lielākā daļa bija ļoti atvērti un gatavi ar mums runāt, jo ikdienā viņiem iztrūkst cilvēciskā kontakta.
Dzīvojot pierobežā, aizsardzības infrastruktūra katru dienu atgādina par kara draudiem, tā kļūst par daļu no cilvēku ikdienas. Citur Latvijā no šīs tēmas var abstrahēties, bet pierobežā šādas iespējas nav. Piemēram, dzirdējām, ka sēņotāji tagad sastopas ar sensoriem mežā. Arī mūs apturēja robežsargi, kuri izjautāja mūs par to, kur esam bijuši un ko darījuši. Tajā brīdī saproti, ka pierobežā visu laiku tiec novērots.
Pastāstiet, kā šo visu esat iztulkojuši ekspozīcijā!
Liene:
Mēs gribējām parādīt pierobežu diezgan tieši — parādīt mūsu dabu un ainavu, kā arī faktisko situāciju, kāda ir pierobežā, kur tevi nemitīgi novēro kameras un sensori.
Marija Katrīna:
Paviljonu ietver ovāls aizkars ar pierobežas ainavas kolāžu — tā nav viena reāla vieta, bet gan salikums no dažādu lokāciju foto, ko uzņēmu ekspedīcijās. Tajā redzami arī dažādi ar aizsardzību saistīti elementi — žogs, brīdinājuma zīmes un novērošanas kameras. Tāpat kā reālajā vidē, arī ekspozīcijā daži aizsardzības elementi pamanāmi uzreiz, bet dažus var ieraudzīt, tikai rūpīgāk izpētot ainavu.
Liene:
Ekspozīcijā izmantotie ekrāni ir atsauce uz novērošanas klātbūtni. Tajos redzami gan filmēti skati no dažādām pierobežas vietām, gan fragmenti no mūsu sarunām ar vietējiem cilvēkiem. Iedzīvotāju pieredze ir svarīga, jo tā piešķir ekspozīcijai cilvēcisku aspektu un ļauj apmeklētājiem empatizēt ar izstādes tematiku.
Marija Katrīna:
Ekspozīcijas centrā ir abstrakti aizsardzības objekti — eži, pūķa zobi un novērošanas kameras. Tie visi ir veidoti vienā materiālā, kas ir mīksts un kontrastē ar reālo objektu materialitāti. Šeit mums bija svarīgi apmeklētājiem parādīt aizsardzības objektu mērogu un to, kā ir dzīvot blakus tiem.
Liene:
Atrodoties pierobežā, jānēsā līdzi pase un caurlaide. Lai atklātu apmeklētājiem šo pieredzi, ekspozīciju papildina neliels izdevums, kas vizuāli atgādina pasi. Tajā iekļautas Reiņa Hofmaņa fotogrāfijas, kas iecerētas kā pastkartes no pierobežas. Tāpat kā ekspozīcija tās apvieno civilos un militāros aspektus — dažās fotogrāfijās ir tipiski tūrisma objekti, un citās fotogrāfijās līdzīgā veidā attēlota aizsardzības infrastruktūra.
Marija Katrīna:
Ekspozīcijas noslēgumu veido liela pierobežas teritorijas karte, kur atzīmēti pierobežas iedzīvotāju stāsti un mūsu gūtās pieredzes. Tā ir vairāk atmiņu un domu karte, bet tajā pašā laikā esam iezīmējuši aizsardzības infrastruktūras mērogu. Jo ilgāk šo karti vēro, jo vairāk stāstu tajā var atrast.
Liene:
Ekspozīcijai ir dažādi līmeņi. Pirmais, ko apmeklētājs ieraudzīs, ir košie aizsardzības objekti ekspozīcijas centrā, kas pievērš uzmanību un kalpo kā labs fons Instagram bildei. Tālāk apmeklētājs ieskatīsies ekrānos un noklausīsies kādu stāstu. Ja tēma viņus interesē, ekspozīcijā to iespējams izzināt diezgan padziļināti.
Kā ekspozīciju uztver izstādes apmeklētāji? Padalieties ar saviem iespaidiem!
Marija Katrīna:
Pirmajās biennāles dienās novērojām, ka paviljons piesaista daudz uzmanības — gan ar savu tematiku, gan vizuālo izskatu. Aizsardzība ir smaga tēma, tāpēc izvēlējāmies vairākus dizaina rīkus, kas ievilinātu apmeklētājus paviljona iekšienē. Daudzi apmeklētāji, ejot garām, pamana prettanku ezi, kas izvietots ejā, un tas liek viņiem apstāties. Biennālē ir arī apbrīnojami maz vietu, kur apsēsties. Mūsu paviljonā ir soli, un, nodrošinot šo it kā pašsaprotamo funkciju, mēs vēršam apmeklētāja skatu konkrētos virzienos, kas palīdz iedziļināties paviljona saturā. Turklāt apzināti esam izvēlējušies lielo izpētes ceļā iegūto materiālu atveidot caur vizuālu formātu, tekstam atstājot pavisam maz vietas.
Liene:
Ekspozīcijas vizuālā valoda ir sevi attaisnojusi — tā liek apstāties, ieintriģē. Tas, ka ekspozīcija neizskatās «drūma», lai gan runā par nopietnu jautājumu, palīdz noturēt skatītāju, kas uz biennāli tomēr ir atbraucis atpūsties, iedvesmoties un «uzlādēties» turpmākajiem darbiem.
Kopumā no apmeklētājiem esam saņēmuši pārsteidzoši pozitīvas reakcijas. Godīgi sakot, biju sagaidījusi vairāk kritikas, zinot, ka rietumeiropiešu skatījums uz nesenajiem ģeopolitikas notikumiem bieži atšķiras no mūsējā. Daudzi minēja, ka priecājas par «atsvaidzinošo» tēmas izvēli, jo politisku jautājumu cilāšana biennālē nav ļoti ierasta. Komunicējot ar apmeklētājiem, bija prieks redzēt, ka mums izdevies informēt par viņiem nezināmu tēmu un paplašināt viņu redzesloku.
Marija:
Pamanījām vairākas ieinteresēto apmeklētāju grupas. Viena no tām ir cilvēki no valstīm, kas robežojas ar agresoru vai potenciālu agresoru — gan Eiropā, gan Āzijā un Ziemeļamerikā —, kuri lielākoties izteica pateicību par tēmas aktualizēšanu. Cita apmeklētāju grupa ir cilvēki, kas zina par saspīlētajām attiecībām starp Latviju un Krieviju, bet nav dzirdējuši par to, cik lielā mērogā tas ietekmē vietējās kopienas. Šie apmeklētāji padziļināti pētīja visu vizuālo materiālu. Vēl viena apmeklētāju grupa ir cilvēki no Centrāleiropas, kas pauda, ka nav gatavi mūsu ekspozīcijas tematikai, vēloties saglabāt mentālo labbūtību, un devās prom no izstādes. Visbeidzot novērojām arī apmeklētājus no Krievijas. Viens konkrēts piemērs: mūsu paviljonā ieskrēja bērni, kas gribēja paspēlēties uz dzeltenajiem aizsardzības elementiem, bet, kad viņu māte ievēroja paviljona tematiku un valsti, bērni ļoti strauji un agresīvi tika izvesti no paviljona.
19. starptautiskā Venēcijas biennāles arhitektūras izstāde notiks līdz 23. novembrim, un par tās vadmotīvu izvēlēta tēma «Intelligens. Natural. Artificial. Collective» (latviešu valodā — «Inteliģence. Dabiska. Mākslīga. Kolektīva»).
Venēcijas biennāles 19. starptautiskajā arhitektūras izstādē Latvijas paviljona tēma ir «Aizsardzības ainava». Ekspozīcijas mērķis ir starptautiskajam arhitektūras diskursam piedāvāt militārās aizsardzības un telpisko apstākļu attiecību izpēti Latvijas kontekstā, aicinot ne tikai arhitektus, bet arī politikas veidotājus un militārās aizsardzības speciālistus iesaistīties diskusijā par telpiskajām kvalitātēm un izvērtēt aizsardzības stratēģiju fizisko ietekmi uz teritoriju un emocionālo iespaidu uz tās iedzīvotājiem. Sekot līdzi Latvijas ekspozīcijas aktualitātēm iespējams paviljona mājaslapā un Instagram kontā.
Latvijas ekspozīcijas autori — «Sampling» (Liene Jākobsone, Mantens Devrīnts (Manten Devriendt), Solvita Kārkliņa, Zane Saulīte–Zvaigzne) un «Nomad» (Marija Katrīna Dambe, Florians Betats (Florian Betat)). Kuratori — «Sampling» līdzdibinātāja Liene Jākobsone sadarbībā ar Berlīnē strādājošo kuratori Ilku Rūbiju.
Viedokļi