Mūsdienās tehnoloģijas ir ienākušas visos cilvēka dzīves un ikdienas procesos — arī ķermenī. Līdz ar fantastiskiem, inovatīviem risinājumiem, kas atvieglos cilvēku dzīvi, ieskicējas arī tumši nākotnes attīstības virzieni, kuros nereti tiek pārbaudītas ētikas robežas. Tāpat ķermenis nokļuvis informācijas pārbagātības krustugunīs, kur tas ik dienu pakļauts diametrāli pretējiem vēstījumiem. Par ķermeņa un dizaina attiecībām raksta izglītības projektu kuratore Ieva Laube — Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja muzejpedagoģiskās nodarbības «Nākotnes ķermenis» autore.
Strādājot pie jauniešu auditorijai paredzētas izstādes Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā, novērojām, ka jauniešu auditorijai trūkst izstāžu «lasītprasmes» — spējas izprast un atkodēt izstāžu vēstījumus, kuratora lomu, varu un atbildību par šo vēstījumu formēšanu un to komunicēšanu sabiedrībai. Man radās doma, ka šo prasmi varētu uztrenēt, iejūtoties kuratora lomā un secīgi izspēlējot visu kūrēšanas procesu. Man bija svarīgi izveidot mērķauditorijai saistošu, kritiskas diskusijas un pārdomas raisošu ietvaru, kas viņus skartu personīgi un aktualizētu arī ētiskas dabas jautājumus. Viena no tēmām, kas aktualizējās sarunās ar jauniešiem bija ķermenis — mūsu pieņēmumi par ķermeni un veidi, kā saredzam savu un viens otra ķermeni.
Ķermeņa tematika ir aktuāla ne tikai jauniešiem — mēs visi ik dienas caur popkultūru, medijiem un kapitālisma virzītiem patēriņa paradumiem saskaramies ar ļoti kontrastējošiem vēstījumiem par ķermeni. Mēs tiekam aicināti ķermeni saredzēt kā templi un sasniegt kādu augstāku, mierpilnu Zen stāvokli, pieņemt un iemīlēt savas ķermeņa nepilnības, kā arī veidot iekļaujošu skatu uz savu un citu cilvēku dažādību, atsakoties no ķermeņa kaunināšanas (body–shaming) paradumiem. Tajā pašā laikā mēs tiekam bombardēti ar idealizētiem un bieži vien seksualizētiem ķermeņiem, sejas filtru pārveidotiem attēliem un mākslīgā intelekta ģenerētu saturu un dziļviltojumiem (deep fakes). Šajā visā kultūrsociālajā spiedienā ir grūti objektīvi saredzēt realitāti — pastāv spiediens sekot trendiem, iekļauties un izskatīties līdzīgi, lai būtu piederīgi kādai subkultūrai, pārveidot savu ķermeni un to nebeidzami uzlabot, jo pastāv sociāli akceptēta skaistuma standarti un kodi. Ķermenis kļūst par tādu kā dizaina objektu un dizaina procesu.
Ķermeņa dizains — no izdzīvošanas līdz kiborgiem
Dizains tā tradicionālajā izpratnē vienmēr ir bijis centrēts uz cilvēku un tā vajadzībām, formu pielāgojot vēlamajai funkcijai, arīdzan ķermeņa funkcijām, lai atvieglotu cilvēka dzīvi, optimizētu procesus, atgūtu ķermeņa spējas, piemēram, cilvēkiem ar dažādiem funkcionāliem traucējumiem un veselības problēmām, kā arī padarītu cilvēkus ātrākus, spēcīgākus un spējīgākus. Dizains allaž ir bijis kā medijs mūsu spēju advancēšanai vēsturiskā griezumā un arī mūsu ķermeņa tiešais paplašinājums — jau kopš laika, kad cilvēki sāka izmantot akmens, koka un kaula darbarīkus, tā atvieglojot dažādus ikdienas procesus un nodrošinātu savu izdzīvošanas spēju.
Mūsdienās savus ķermeņus paplašinām arī ar tehnoloģijām, kurām dažkārt uzticamies vairāk nekā paši savam ķermenim — uzticam dažādiem gadžetiem vēstīt par mūsu ķermeniskajām funkcijām, mērīt enerģijas līmeni un pulsu, skaitīt soļus, ierakstīt mūsu miega paradumus, analizēt reproduktīvo ciklu un no rīta mums paziņot, cik labi esam izgulējušies un atjaunojušies. Mēs dizainējam savus ķermeņus arī estētiski — ar plastiskajām operācijām, zobu kronīšiem un breketēm, acu lēcām un tetovējumiem —, gan arī fiziski un fizioloģiski — ar protēzēm atgriežot ķermeņa funkcijas, ar dzirdes aparātiem uzlabojot dzirdi un ar insulīna sūknīšiem, kas pievienojami un ievadāmi ķermenī, palīdzot cilvēkiem ar cukura diabētu nodrošināt nepieciešamo insulīna devu. Tādējādi dizains nav tikai par ķermeņa estētisko funkciju, bet arī par ķermeņa spēju izdzīvot un ilgdzīvot. Pamazām mēs kļūstam par staigājošiem kiborgiem, ko kādreiz iztēlojās zinātniskās fantastikas autori un kas bieži parādās, piemēram, kiberpanka literatūras un mākslinieciskajā kustībā.
Mākslinieks Nīls Harbisons ir pasaulē pirmais cilvēks, kas par kiborgu atzīts likumiski. Kopš dzimšanas Nīlam ir ahromatopsija — reta diagnoze, kas ļauj viņam redzēt tikai pelēkos krāsu toņus. Kad ārsti viņam paziņoja, ka šo diagnozi nevar izārstēt, viņš pats centās atrast veidu, kā spētu «redzēt» krāsas. Iedvesmojoties no kukaiņiem, kuri ar antenām spēj sajust apkārtējo vidi, Nīls sadarbojās ar zinātniekiem, inženieriem un ārstiem, lai izstrādātu antenai līdzīgu implantu un modificētu savu ķermeni. 2004. gadā Nīlam galvā tika ķirurģiski implantēta antena, kas nolasa krāsas gaismas viļņu garumu un pārvērš šo krāsu vibrācijā, ko Nīls uztver kā skaņu, tātad «dzird» šo krāsu.
Pavisam reāls ir kļuvis eksoskelets jeb ārējais skelets — tehnoloģija, kas radīta, lai cilvēkiem ar kustību traucējumiem atgrieztu spēju staigāt, kāpt pa kāpnēm, lēkt un celt smagumus. Šī valkājamā ierīce atgādina robotisku tērpu, kas no ārpuses atbalsta ķermeni un dod tam papildu kustību spēku. 2024. gada Olimpiskajās spēlēs pirmo reizi vēsturē olimpisko lāpu nesa ar eksoskeletu aprīkots sportists — Kevins Pjets, kurš pēc negadījuma bija kļuvis paralizēts un vairs nespēja staigāt.
Ķermeņa spējas atgriezošas palīgierīces un protēzes var kļūt arī par neatņemamu cilvēka individualitātes un pašizpausmes daļu. Šeit iederīgs piemērs ir mūziķe un māksliniece Viktorija Modesta, kura sevi dēvē par bionisko mākslinieci un sadarbībā ar dizaineriem, fizioterapeitiem un zinātniekiem, veido īpašas, neordināras protēzes savai kājai.
Vēl fascinējošs piemērs ir biodrukāti orgāni, kas kādreiz eksistēja iztēlē, bet jau tagad cilvēka orgānu bioloģiskas kopijas var tikt izmantotas kā transplanti. Līdzīgi kā parastais 3D printeris, kas no plastmasas slāni pa slānim izdrukā taustāmu priekšmetu, 3D bioprinteris spēj izdrukāt dzīvu, funkcionējošu orgānu ar biotintes palīdzību. Šo materiālu veido no pacienta organisma paņemtas šūnas un hidrogels, kas kalpo kā sastatnes, noturot šūnas īstajā vietā, lai tās izdzīvotu un augtu tām paredzētā orgāna formā. Šobrīd zinātnieki jau ir radījuši biodrukātus skrimšļus, kaulus, ādu un elpvadu audus, kā arī izmērā mazākus, nepilnīgi funkcionējošus sirds, aknu un nieru modeļus, kuru druku apgrūtina sarežģītās orgānu funkcijas un asinsrites sistēmas. Taču tuvākajās desmitgadēs sagaidīsim arī tos.
Mēs pat esam sākuši iemanīties pārdizainēt cilvēka gēnus, kas ir ētiski izaicinošs temats. Gēnu inženierija sniedz iespēju pārveidot cilvēka DNS, lai, piemēram, izslēgtu noteiktus gēnus, kas ir atbildīgi par ģenētiskām slimībām vai, piemēram, HIV vīrusa klātesamību jaundzimušajos. Tajā pat laikā, ja šī inženierija netiks kontrolēta, par problemātisku praksi var kļūt «dizainētie bēbīši» (designer babies) — embriju ģenētiska modifikācija, lai cilvēkam iedotu konkrētu ādas un acu krāsu, ķermeņa spējas un priekšrocības. Šis ir ētiski pielādēts jautājums, jo aktualizē «dieva» sindromu un iejaukšanos cilvēka bioloģiskajā kodā, rosinot pārdomas par potenciālo sociālo un ekonomisko nevienlīdzību sabiedrībā.
Izstādes veidošana kā vingrinājums informācijas «lasītprasmē»
Nodarbība «Nākotnes ķermenis» vairumam jauniešu ir pirmā sastapšanās un iespēja radoši un kritiski palūkoties uz ķermeni un saredzēt to, kā vairāku kultūrsociālu, politisku, zinātnisku un dizainā balstītu tēmu kontekstā. Ikdienā viņi bieži neaizdomājas par šīm kategorijām, tāpat kā neaizdomājas par to, kas ir kurators un kāda vara un atbildība viņam ir dota, pozicionējot vēstījumu un ietekmējot sabiedrisko domu.
Nodarbības mērķis ir veicināt naratīva veidošanas un «lasīšanas» prasmes un kritisko domāšanu, iejūtoties kuratora lomā un izspēlējot izstādes kūrēšanas procesu, tādējādi apzinoties kuratora atbildību pret sabiedrību. Nodarbības laikā jaunieši veido savu mini izstādi par tēmu «Nākotnes ķermenis», tuvāk apskatot nākotnes vīzijas, transhumānismu, kā arī kiberpanka un solārpanka mākslinieciskās kustības. Jaunieši iepazīst un vērtē pētniecisko informāciju un resursus, veido savas izstādes naratīvus, atlasa muzeja krājuma priekšmetus un paši rada savus izstādes eksponātus.
Daudzi iztēlojas, kādi paplašinājumi varētu mainīt cilvēku ķermeņus nākotnē, un vairums no tiem ir sakņoti vēlmē darīt labu un palīdzēt pasaulei un līdzcilvēkiem, nevis radīt priekšrocības tikai sevi vai konkrētai cilvēku grupai. Jaunieši veidojuši, piemēram, deguna uzlikas, kas ļautu piesārņotā, urbanizētā vidē filtrēt gaisu un izvairīties no alerģijām; mākslīgo ādu, kas ir noturīga pret ārējiem kairinātājiem, kā temperatūru, slimībām un parazītiem; smadzeņu čipus, kas ļauj ar domu starpniecību komunicēt ar cilvēkiem citās pasaules malās bez vajadzības lietot valodu; arī acu lēcas, kas spēj pielāgoties — redzēt tumsā, spilgtā gaismā, redzēt un saskatīt krāsas, ja cilvēks ir ar redzes traucējumiem.
Citiem prototipa veidošana ir aizraujošs jaunrades process. Citiem — tā raisa dziļas pārdomas par ētiskajiem apstākļiem, pasaules virzību, arī negatīviem pasaules attīstības scenārijiem. Tādējādi nodarbība ļauj ne tikai kopīgi mācīties un diskutēt, bet arī pašreflektēt un apzināties sevi kā daļu no cilvēces attīstības procesa, ko spējam ietekmēt gan pozitīvā, gan negatīvā virzībā.
Plašāka informācija par nodarbību —Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja mājaslapā.
Viedokļi